Sveiki all LMA Design Department!
 
The Olympics are now over but we are coming back with success, also for design in Latvia.
I just wanted to say again a big thank you!
 
You are a bit responsable for the silver medal of Sics brothers helping me to use your digitizer in the conditions you remember last year! The efforts paid! The luge was finally ready just before the games with the success we know: the Sics brothers won their silver medal on this new luge. It was a very hard modeling job because this luge is very organic.
 
I was not in Latvia at the time when the brothers came back unfortunately, but my heart was strongly with you. I was very happy to have been able to contribute to the joy and hope given by this silver medal. Of course, the result is not due to my modeling job only, it is due to the hard training, the spirit and attitude of the Sics bralis and their team. I was working for a Latvian friend and we were using the skills and tools of PAA to make the sledge. So we have all a bit of dust of medal on the hands. You can be all proud of this!
 
And I am truly very happy to have contributed to this success for Latvia!
This will always remain a true highlight in my life.
 
Thanks again LMA!
Ar cieņu,
Michael Cravatte
Baltics Design


Turpinājumā raksts "Latvijas Avīze":
Publicēts: 19.02.2010.
Autors: ILMĀRS STŪRIŠKA, ''LA'' speciālkorespondents Vankūverā.
KOMENTĀRS: JĀNIS LIEPA, Jura un Andra Šicu treneris:

''Manā prātā tāds trijnieks bija jau pirms sacensībām, tikai bronzu paredzēju Oberštolcam ar Grūberu. Jau vasarā gatavojām kamanas ar domu par Vistleras trasi un visos posmos pieregulējām. Ar šīm ragaviņām ir nelielas problēmas tajās trasēs, kur ir garas taisnes. Taču sezonas laikā negribējās neko mainīt. Rudenī treniņu nometnē Vistlerā sapratām, ka vienam no kamanu variantiem ir jāiet, un tā arī bija. Manuprāt, jau tobrīd bija skaidrs, ka sešnieks būs. Šīs kamanas maksā ļoti daudz, un paldies Latvijas federācijai, ka atrada naudu to uztaisīšanai. Cik? Nu, skaitlis grozās ap piecām nullēm. Vai kamanas ir ideālas šai trasei? Mēs esam otrie, ideāli ir tad, ja esi pirmais. Ar Juri un Andri ir viegli strādāt. Ar attieksmi viss kārtībā, no krogiem nav jādzen ārā. Šie jaunekļi psiholoģiski ir ļoti stabili, un braucienu starplaikā problēmu nebija. Drīzāk viņi mani pāris reižu nomierināja. Starta brīdi neatceros, tādas emocijas man bijušas tikai Turīnā, kad Mārtiņš Rubenis brauca.''

Vieni jau sen būtu nojaukuši Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, ko šur tur sauc pat par otro Skrundas lokatoru. Jo tas ir gana dārgs PSRS mantojums un arī tajā notiekošās sacensības nav ne ļoti populāras, ne tautas sportu veicinošas. Tomēr tieši Siguldas trase un kamaniņu sports Latvijai devis pirmās medaļas neatkarīgās valsts pastāvēšanas vēsturē. Vispirms Mārtiņš Rubenis Turīnā, tagad brāļi Andris un Juris Šici, kas starptautiskajā apritē, lai neradītu lieku smīkņāšanu vairāk zināmi kā „Siki”. Rubeņa medaļa Turīnā tikai gaidīta, jo Mārtiņš jau bija „uzsildījis” tam augsni ar iepriekšējiem rezultātiem, bet brāļu panākums ir patīkams pārsteigums ne tikai visiem sporta faniem, bet arī pašiem. Šajā sezonā viņi ne reizi nebija kāpuši uz pjedestāla Pasaules kausa izcīņas sacensībās un to nespēja arī Eiropas čempionātā Siguldā. Tiesa, tam ir arī savi olimpiskajam gadam vien raksturīgi iemesli.

Tāpēc panākums jo saldāks un daudz ko izsaka Latvijas kamaniņu sporta federācijas prezidenta Ata Strengas vārdi: „Brāļi, izcīnot sudrabu, ir paveikuši sportisku varoņdarbu. Ja salīdzinām naudu, ko iegulda kamaniņu sporta lielvalstis Vācija, Austrija, Itālija, ASV, pirms šīm spēlēm Kanāda, tagad arī Krievija, Latvijas kasē ir tikai santīmi. Kanādas treneris vakar jau smējās – raudāt vairs neesot jēgas – trīs treneri no Vācijas, 200 braucieni trasē, milzu nauda un – nekā. Mūsu piemērs parāda, ka treneru mehāniķu un sportistu fanātisms var kompensēt arī lielu naudu. Brāļu medaļa ir pārsteigums, bet zināmā mērā ir arī likumsakarīga, jo kamanās ieguldīts liels darbs un nauda. Mums ir, par ko priecāties. ”

Patiešām, kamanas šoreiz bija ļoti svarīga panākuma sastāvdaļa un to atzina arī abi sudraba medaļnieki, norādot „kuģa galvenā konstruktora” Jāņa Liepas virzienā. „Man bija pārliecība, ka šīs kamanas šeit aizies. Pēc rudens treniņnometnes Vistlerā jūtu, ka vienas no divām kamanām, ko taisījām, derēs spēlēm. Mēs neesam tik bagāti, lai varēt atļauties daudzus modeļus, tāpēc Pasaules kausus upurējām olimpiskajām spēlēm. Eiropas trases krietni atšķiras no šejienes. Vistlera ir ātra un tāpēc daudz vairāk piedomājām pie aerodinamikas, pie aptecētāja. Pamazām, pa solītim tuvojāmies šim modelim.”

Savukārt abi brāļi ir ne vien sportiskuma, bet arī ģimeniskuma iemiesojums. Ne velti galveno panākuma atzīmēšanu no olimpiskā ciemata ir atlikuši uz Siguldu, lai būtu klāt vecāki, māsa, omīte, kura jau abiem auž tautisku segu ar olimpiskajiem apļiem, bet tētis sacensību laikā tik stipri turējis īkšķus, ka gandrīz tos salauzis. „Mūsu dēļ viņš to varētu,” saka Juris Šics. Jau ar medaļām kaklā siguldieši bija gatavi jokot par svarīgāko ieguvumu: „Manam brālim ir olimpiskā sudraba medaļa!” – tā var teikt abi un abiem būs taisnība.

„Jau pagājušajā gadā Pasaules kausā secinājām, ka šī trase mums patīk – ātra, parocīga. Klāt pieliekot jaunās kamanas, dzima arvien jauni mērķi,” Andris Šics jau vedina uz domām, ka lai arī sudraba medaļa ir pārsteigums, bet likumsakarīgs. „Tikai vajadzēja sacensībās izmantot iespēju un visu izdarīt pareizi. Tagad var teikt – mēs izdarījām!”

„Agrāk bieži viens brauciens mums izdevās, bet tad visu sabojājām,” brāli papildina Juris Šics. „Pirmais izdevās ļoti labs un vajadzēja tikt galā ar sevi, lai arī otro nobrauktu tāpat. Izdevās. Šoreiz ļoti svarīgs bija starts un tālāk vajadzēja pareizi ieiet pirmajā virāžā. To jau treniņos uzķērām. Sarežģīta vieta, kas radīja problēmas daudziem. To atrisināt savā ziņā palīdzēja vācieši, kas pirmie noteica: „Jums ir gandrīz kā savā trasē.” Padomāju un patiešām. Līdzība ar Siguldas trasi ir labi redzama. Un tad arī vāciešiem pastāstījām, kā labāk visu darīt un viņi dabūja bronzu. Pēdējos gados mums ar vāciešiem ir ļoti labas attiecības. Divnieki vispār ir kā liela ģimene. Un ne jau tikai tāpēc, ka daudz ir brāļu vai radinieku ekipāžu.”

Brāļi Šici no Siguldas savu un pat mazliet vairāk ir paveikuši. Tagad kārta citiem Siguldas brāļiem – Dukuriem.